Jaunās reliģiskās kustības

Jaunās reliģiskās kustības

Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju pieder pie kādas no lielākajām reliģijām, kā piemēram, kristietība, islāms, hinduisms, budisms, jūdaisms, sikhisms u.c. Tikai aptuveni 17% no visiem pasaules iedzīvotājiem ir ateisti vai arī pieder pie kādas no jaunākajām un mazākajām reliģijām, tomēr arī tās nereti ir oficiāls reliģisks organizācijas, kurām ir savs sekotāju loks. Kuras ir populārākās mazās jeb jaunās reliģijas?

1. Jehovas liecinieki
Jehovas lielinieki ir atdalījušies no kristietības. Arī Jehovas Liecinieku svētie raksti ir Bībele un viņi tic Dievam Jehovam un Dieva dēlam Jēzum Kristum, taču interpretē Bībeli citādāk. Ļoti tieši tulkojot un interpretējot dažādus Bībeles rakstus, Jehovas liecinieki noliedz daudzas kristietības pamata idejas, kā, piemēram, Svēto Trīsvienību, dvēseles nemirstību, elles esamību u.c. Viņi piekrīt tam, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls, bet centrālais galvenais tēls, atšķirībā no kristietības ir tēvs Jehovs. Pret Jehovas lieciniekiem nereti sabiedrībā ir vērojama visai negatīva attieksme divu iemeslu dēļ – viņu stingrās reliģijas praktizēšanas, kas nereti ir pretrunā ar mūsdienu sabiedrības standartiem (piemēram, liegums pārliet asinis, iesaistīties politikas procesos, strādāt brīvdienās, lietot alkoholu un smēķēt utt.) un aktīvās reliģijas sludināšanas, kas izpaužas kā uzmācīga cilvēku pievēršana šai ticībai.

2. Pēdējo dienu svētie
Arī pēdējo dienu svētie ir reliģiska organizācija, kuras pamatā ir kristietība jeb ticība Jēzum Kristum un Bībeles mācībai, taču papildus tam, šī reliģija ir balstīta arī uz tādiem svētajiem rakstiem kā Mormona grāmata, Mācība un derības un Dārgā pērle. Pamatā reliģija nosaka, ka cilvēki uz šīs zemes ir ieradušies tikai mācīties jaunas prasmes un stiprināt sevi, patiesā dzīve gan pirms ierašanās uz zemes gan pēc tās pamešanas, tiek vadīta Dieva valstībā. Pēdējo dienu svētie uzskata, ka viņu reliģija ir sākotnējās kristietības atgriešana, jo pēc Jēzus Kristus nāves tā zuda.

3. Bahai
Bahai ir jauna reliģija, kuras pamats ir vienot visas pārējās reliģijas. Tās galvenā ideja paredz, ka visu reliģiju galvenie tēli, kā, piemēram, Jēzus Kristus, Muhameds, Mozus, Buda, Krišna u.c. ir viena un tā paša Dieva vēstneši. Šī reliģija vēršas pret jebkāda veida naidu un aizspriedumiem. Viņi uzskata, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, neatkarīgi no dzimuma, seksuālās piederības, rases, nacionalitātes, sociālās piederības utt. Bahai reliģija nosaka, ka šajā pasaulē svarīga ir tikai dvēseliskā kvalitāte (más popular creditos rapidos y faciles en españa). Tas nozīmē, ka jāvairo labais, jārod harmonija, jātiecās uz skaisto. Materiālajām vērtībām nav nozīmes, jo tās ir aktuālas tikai šajā dzīvē. Bahi nav noteiktu reliģisko līderu, dievnamu, svēto objektu utt. Viņi tic, ka saskarsmei ar Dievu nav vajadzīgi nekādi starpnieki.

4. Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība
Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība ir Madhva-Gaudījas vaišnāvu tradīciju turpinātāji. Šī reliģija ir balstīta uz vēdiskajiem raktiem, kas ir raksturīgs hinduismam. Šīs reliģijas uzskatu kopums ir visai sarežģīts. Reliģijas piekritēji tic, ka ar meditatīvu lūgšanu palīdzību un mantru skaitīšanu ir iespējams tuvoties Dievam un sasniegt viņa apziņas līmeni. Cilvēka dvēsele ir Dieva sastāvdaļa, tāpēc šis process ir iespējams. Šīs reliģijas pārstāvju vienīgais mērķis ir garīga pilnveidošanās un saplūšana ar dievišķo. Viņi sevi pilnībā velta reliģijai un naudu pelna vācot ziedojumus. Tieši šī iemesla dēļ, sabiedrībā pret Starptautisko Krišnas apziņas biedrību ir visai negatīva attieksme.

Vai ir reāli pierādījumi Dieva esamībai?

Vai ir reāli pierādījumi Dieva esamībai?

Mūsdienās cilvēki ir pieraduši uz visu skatīties racionāli. Visam tiek meklēts kaut kās racionāls izskaidrojums un cilvēki reti pieņem kaut ko tikai tāpēc, ka pastāv tāda teorija. Tieši tāpēc, reliģijas ir diezgan liels fenomens mūsdienu sabiedrībā. Ļoti daudzi cilvēki izvēlas ticēt augstākam spēkam un pat konkrētai reliģijai, kas nosaka cilvēces eksistences pamatus. Principā, cilvēki tic, ka visumu radīja Dievs, neņemot vērā faktus, kas ir zinātniski pierādīti. Kaut vai evolūcijas teorija  jeb kreivijā tā sauktāis “онлайн кредит“, kurai netrūkst zinātnisku pierādījumu, ir pretrunā ar kreacionisma teoriju un ļoti daudzu reliģiju pamatnostādnēm, dogmām un izpausmēm. Tieši šo iemeslu dēļ, nereti rodas diskusija par to, kam vajadzētu ticēt vairāk, reliģiju svētajiem rakstiem, vai zinātnei? Vai reliģija vispār var sacensties ar zinātni un vai Dieva esamība ir pierādāma?

Ir skaidrs, ka liela daļa no tā, kas minēts daudzu reliģiju svētajos rakstos ir cilvēku izdomājums, vai vismaz pārspīlējums. Tādi fenomeni, kā pasaules un cilvēces izcelšanās ir zinātniski pierādīti līdz vissīkākajai detaļai un diez vai kāds saprātīgi domājošs cilvēks patiešām to varētu noliegt, tomēr reliģiju aizstāvji un piekritēji Dieva esamību un varenību balsta uz to, ko zinātne vismaz pagaidām nevar pierādīt un kas ir ārpus cilvēka saprāta robežām.

Piemēram, ja runājam par pasaules izcelšanos, tad tā tiek skaidrota ar Lielā sprādziena teoriju, kas nodrošināja to, ka pirmatnējais ultrablīvais objekts izplešas un izveidojas galaktikas un zvaigžņu sistēmas. Šis fenomens ilgi ir ticis pētīts un patiešām ir atrasti pierādījumi un fakti, kas liecina par Lielo sprādzienu, kas radīja zemi un visumu. Tomēr, ja visums radās šādā veidā, tad kas bija pirms tam? Kāpēc radās visums? Šeit nu arī sākas pierādījums teismam.

Zinātne pati nosaka, ka visam, kas notiek ir cēlonis. Ja tā tad arī tam, ka radās visums ir cēlonis un to vairs nevar pierādīt ar zinātniskiem faktiem. Visuma rašanās cēlonim ir jābūt ārpus matērijas, telpas un laika, jo tas viss radās reizē ar visumu. Teisms skaidro, ka ir tikai divas lietas, kas var būt ārpus telpas, laika un matērijas – abstrakts objekts un iemiesots prāts. Tātad, šeit zinātne un reliģija nonāk pretējās lomās, jo teisma teorija ir racionāli izskaidrojama, bet materiālisma teorija vairs nav.

Tātad, varētu teikt, ka Dievs ir tas, kas rada cēloņus darbībām. Principā fizikas likumus var papildināt ar radīšanas spējām. Dabas fenomenus var balstīt uz matemātikas teorijām, bet ir jānotiek kaut kam, lai šis fenomens izceltos. Piemēram, kustības likums, ko atklāja Ņūtons izskaidro, kāpēc un kā lietas kustas, tomēr šie likumi neliek lietām pašām no sevis sākt kustēties.

Ja gribam rast atbildi uz sākotnējo jautājumu, vai Dievs eksistē, tad atbilde ir jā, ja ar Dievu tiek saprasts spēks, ko zinātne nevar izskaidrot. Vienkāršāk sakot, uz šīs zemus un visā visumā ir daudz lietu, kas pārvar cilvēka spēju un prāta robežas. Jā, pavisam noteikti ir augstāks spēks, kas nosaka procesu cēloņus, bet to, cik ļoti šis augstākais spēks atbilst kādas no reliģiju svēto rakstu pamatnostādnēm gan ir grūti pateikt. Reliģiju svētajiem rakstiem (vismaz atsevišķām dogmām un nostādnēm) gan zinātnisku pierādījumu nav, tieši pretēji – zinātne tos apgāž ar precīziem matemātiskiem aprēķiniem.

Kristietība

Kristietība

Kristietība ir pasaulē izplatītākā reliģija, kurai ir aptuveni 2,1 miljards sekotāju. Tie ir gandrīz 30% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Galvenokārt kristietība ir izplatīta rietumu puslodē, taču kopumā kristiešu var atrast visās pasaules daļās. Kristietība ir viena no rakstu reliģijām, kas atdalījusies no jūdaisma un pamatā balstās uz Jēzus kristus mācību jeb Bībeles jauno derību.

Vecākā rakstu reliģija ir jūdaisms. Bībeles vecajā derībā ir minēts, ka jūdaisms ir ebreju reliģija un paši ebreji ir Dieva izvēlēta tauta. Kā zināms arī kristietības galvenais tēls Jēzus bija ebrejs, kurš sludināja šo ticību. Bībeles stāstos tiek minēts, ka Jēzum Kristum piemita dažādas spējas, piemēram, spēja dziedināt, tāpēc ebreju tauta viņu godināja. Skaudības dēļ, viens no Jēzus mācekļiem, Jūda, viņu apmeloja un tāpēc Jēzus tika sodīts ar nāvi, sitot krustā un ielogot alā. Pēc tam Kristus cēlās augšā. Kas pierādīja viņa dievišķumu. Tā daļa ebreju tautas, kas iepriekš bija jūdaisma piekritēji, pievērsās kristietībai, uzskatot, ka Jēzus kristus ir Mesija jeb pestītājs, kas minēts svētajos rakstos. Tie, kas palika uzticīgi jūdaismam gan tic, ka Mesija vēl nav atnācis. No tā laika izveidojās divas pilnīgi atšķirīgas rakstu reliģijas – jūdaisms, kas turpināja balstīt reliģiju Bībeles vecajā derībā un kristietība, kas balstījās uz Bībeles jauno derību.

Par iemeslu kristietības lielajai popularitātei mūsdienās ir visai bēdīgi pagātnes notikumi jeb Krusta kari. Sākotnēji par Kristietības galveno centru kļuva Roma, taču kristietības piekritēji uzskatīja par savu pienākumu glābt neticīgos jeb pagānus, pievēršot viņus kristietībai. Krusta kari uzsākās 11. gadsimtā un turpinājās līdz pat 13. gadsimtam. Tādā veidā krustneši iekaroja gandrīz visu Eiropu, vardarbīgā veidā uzspiežot pagāniem kristietību. Ja pagāni atteicās kristīties, tie tika nogalināti.

Tā nu kristietība izplatījās un cilvēki visā Eiropā kļuva par kristiešiem. Viņiem bija ne tikai jākristās, bet arī jāpraktizē reliģija, ejot uz baznīcām. Dievkalpojumi notika tikai latīņu valodā, tāpēc vietējie tikai teorētiski piekrita kristietības idejām. Praktiski, viņi no tā neko īsti nesaprata. Sabrūkot Romas impērijai, tika nodalītas austrumu un rietumu baznīcas, kas beidzot deva iespēju kristietību padarīt pieejamāku arī vienkāršajiem zemniekiem visā Eiropā. Tā, reformācijas rezultātā atdalījās vecā baznīca jeb Romas katoļu baznīca un izveidojās vairāki protestantisma virzieni, kā, piemēram, luterisms, kalvinisms, anglikānisms, reformisms. Šie protestantisma virzieni padarīja kristietību pieejamāku un tai uzreiz uzradās vairāk sekotāju. Protestantisms virzieni gan atšķiras ne tikai ar reliģijas praktizēšanas veidiem, bet arī ideoloģiju.

Vēlāk arī šīs, reformācijas laikā, veidotās konfesijas šķēlās un veidojās arvien vairāk jaunu kristietības virzienu un sektu. Pastāv uzskats, ka mūsdienās ir ap 3 000 reliģisko kustību, kuru pamatā ir Bībeles jaunā derība un kuru centrālais vai vismaz viens no pamata tēliem ir Jēzus Kristus. Tieši tas kristietību padara ļoti grūti definējamu. Pat pamata konfesiju vienīgie kopīgie aspekti ir jau minētā ticība Bībeles rakstiem un Jēzum Kristum, kā arī baznīcas un reliģiskie simboli, bet baznīcas struktūra, tikumības kodeksi, dogmatika, praktizēšanas veidi un daudz kas cits pat ļoti atšķiras.

Kas ir ateisms?

Kas ir ateisms?

Vismaz teorētiski, lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir piederīgi kādai konkrētai reliģijai vai vismaz tic Dieva jeb augstāka spēka esamībai, tomēr ir arī neliela daļa cilvēku, kas netic nekam pārdabiskam un noliedz, visu, kas saistīts ar reliģiju. Šos cilvēku dēvē par ateistiem un filozofiju, ko viņi piekopj par ateismu. Kas īsti ir ateisms un ko tas nosaka?

Ateisms ir uzskatu kopums, kas noliedz jebkāda Dieva esamību jeb teismu. Jau kopš cilvēces izcelšanās pirmsākumiem, cilvēki centās izzināt pasauli un kā viss darbojas. Tā kā senajos laikos cilvēki nebija tik attīstīti, lai skaidrotu dažādus fenomenus ar fizikas likumiem, viņi uzskatīja, ka to visu rada kāds augstāks spēs. Tātad principā ticība Dievam veidojās pirms ateisma. Vēlāk, veidojoties daudz lielākām, attīstītākām civilizācijām veidojās ticību uzskatu kopumi, kas pārvērtās konkrētā reliģijās. Tās sāka izplatīties un reliģijas kļuva par neatņemamu cilvēces attīstības sastāvdaļu. Tikai apgaismības laikā sāka parādīties pirmās ateisma idejas, jo attīstījās zinātne un dažādi līdz tam neizprasti fenomeni tika izskaidroti, balstoties uz fizikas un citu eksakto zinātņu likumiem. Humānisma laikā, cilvēki jau sāka atklāti paust savas idejas par to, ka iespējams augstāku spēku nemaz nav, vai vismaz tie nav visvareni, jo cilvēks pats ir gana gudrs un spēcīgs, lai kontrolētu visu uz šīs zemes notiekošo. Vēlāk ateisma ideoloģija arvien vairāk izplatījās un daudzi sāka novērsties no reliģijas.

Kā jau sākumā tika minēts, mūsdienās gan vairums cilvēku vismaz teorētiski pieder kādai reliģijai vai tic augstākam spēkam, tāpēc pārliecinātu ateistu ir ļoti maz. Tieši šī iemesla dēļ ateists mēdz iedalīt divās grupās – implicītajā ateismā un eksplicītajā ateismā. Implicītais ateisms nosaka to, ka kaut kādi augstāki spēki iespējams eksistē, bet tos nav iespējams izprast un cilvēkam izzināt. Tātad, implicītie ateisti nevar piederēt pie kādas konkrētas reliģijas, jo viss, kas norāda uz šī augstākā spēka pierādāmību vai pat konkrētiem faktiem, neatbilst ateisma definīcijai. Eksplicītie ateisti gan pilnībā noliedz jebkādus augstākus spēkus, līdz ar to arī reliģijas. Viņi uzskata, ka visu nosaka zinātne un pasaules centrālais tēls ir cilvēks. Vēl ateisms var tik iedalīts teorētiskajā un praktiskajā ateismā, proti, praktiskie ateisti var būt saistīti ar kādu reliģiju, piemēram, var būt kristītu un pat piederīgi kādai draudzei, taču citādāk reliģiju nepraktizē un Dievam netic, bet teorētiskie ateisti ir pilnībā nesaistīti ar ticību un reliģiju.

Ateisti var tikt iedalīti arī sīkākās grupās, kas nosaka to, ka arī ateisms, tāpat kā reliģija nav vienāds. Katra ateista uzskati un izpausmes var būt atšķirīgas. Daži ateisti sevi pieskaita šim uzskatu kopumam tikai tāpēc, ka nespēj akli ticēt tam, kas rakstīts reliģiju svētajos rastos, taču ir pārliecināti par kāda Dieva esamību un iespējams neapzināti pat praktizē reliģiju, savukārt ir ļoti pārliecināti ateisti, kas stingri pauž savu viedokli par Dieva neesamību un pat ļoti negatīvi attiecas pret reliģijām. Šos radikālos ateistus mēdz dēvēt par antiteistiem, jo viņi uzskata, ka tieši reliģija cilvēcei nodara vislielāko ļaunumu.

Ticīgo attieksme pret ateistiem ir ļoti atšķirīga. Daži to pieņem, jo uzskata, ka katram pašam ir tiesības izvēlēties, kam ticēt un kam nē, savukārt citi asi kritizē ateismu, jo gandrīz visu lielāko reliģiju svētajos rakstos ateisti jeb neticīgie tiek uzskatīti par grēciniekiem. Tie, kuri nespēj pieņemt ateismu, gan parasti nespēj pieņemt arī citas reliģijas.

Islāms

Islāms

Islāms ir pasaulē otra lielākā reliģija tūlīt aiz kristietības. Pašlaik uz pasaules ir ap 1,3 miljardiem islamticīgo, kas sastāda aptuveni 20% no visas pasaules iedzīvotājiem, taču islāms ir arī straujāk augošā reliģija. Tiek uzskatīts, ka jau nākamās desmitgades laikā islāma piekritēju skaits varētu pat pārsniegt 2 miljardus, un tad islāms būtu gandrīz tik pat izplatīts kā kristietība. Arī islāms tāpat kā kristietība ir monoteiska rakstu reliģija, taču tā uzskata, ka Jēzus Kristus nav Dieva dēls, bet gan viens no praviešiem.

Islāma reliģijas galvenais tēls ir Dievs jeb Allāhs, taču arī islāmam ir vairāki virzieni. Populārākais islāma iedalījums ir vispārējā un konkrētajā islāmā. Konkrētais islāms tic tikai pravieša Muhameda mācībai, bet vispārīgais islāms tic visu praviešu mācībām, tajā skaitā pravieša Jēzus Kristus mācībai. Mūsdienās daudz populārāks ir tieši konkrētais islāms, kura svētie raksti ir Korāns.

Konkrētais islāms ir aizsācies Arābijā. Kā vēsta svētie raksti, tur tirgotāju ģimenē piedzima pravietis Muhameds, kurš četrdesmit gadu vecumā piedzīvoja savu pirmo atklāsmi. Šī atklāsme bija vēstījums no Dieva Allāha eņģeļa Gabriela, kas lika Muhamedam pievērst visus Mekas iedzīvotājus monoteismam. Pēc tam eņģelis Gabriels Muhamedam nodeva arī citas atklāsmes no Allāha un vēlāk tās visas tika apvienotas islāma svētajos rakstos – Korānā. Tā izveidojās islāms, kas tika balstīts Korānā.

Islāma izplatības ceļš ir ļoti garš un sarežģīts. Mekas pagāniem jeb tiem, kas nepieņēma Muhameda sludināto monoteismu, nepatika, ka ienāk šī jaunā reliģija, tāpēc viņi karoja un nogalināja Muhameda sekotājus. Muhamedam un daļai viņa sekotāju nācās pamest Meku, taču arī citur Muhamedu nepieņēma labprātīgi. Pēc Muhameda nāves, Abū Bekrs, kas bija uzticams Muhameda draugs, centās turpināt viņa iesākto darbu un izplatīt islāmu. Vēlāk to darīja arī citi pravieša draugi un sekotāji, tādējādi panākot islāma izplatību plašā teritorijā.

Šajā laikā konkrētajam islāmam izveidojās divi virzieni – sunīti un šiīti. Šie novirzieni izveidojās tāpēc, ka daļa islamticīgo uzskatīja, ka pēc Muhameda nāves viņa iesākto darbu vajadzēja turpināt Muhameda asinsradiniekam Alī. Viņi uzskatīja, ka Abū Bekrs, kā arī nākamais pravieša aizstājējs Umars, abi bija nodevēji. Šie Alī atbalstītāji ir šiīti. Sunnīti savukārt uzskata, ka tas, ko šiīti atbalsta ir pretrunā ar Korānu. Tā šie abi islāma virzieni atdalījās un vēl mūsdienās starp tiem ir ļoti lielas domstarpības. Daudzās valstīs sunnīti un šiīti savā starpā karo, kaut gan abi islāma virzieni ir balstīti Korānā.

Lai cik tas daudziem neliktos ironiski, bet islāms ir miera reliģija. Islāma galvenās idejas ir monoteisms un pilnīga pakļautība Dievam. Jau pats vārda islāms, tulkojumā no arābu valodas, nozīmē “Pakļautība Dieva gribai”, taču islāms nesludina vardarbību un nediskriminē cilvēkus. Šī reliģija pašā pamatā nenosaka, ka Dieva vārdā ir ļauts nogalināt, taču daudzi islamticīgie pieņem šādu svēto raktu interpretāciju un pamatojas uz sesto pillāru, kas nav islāma pamata mācībā. Islāms balstās uz pirmajiem pieciem pillāriem. Sestais pillārs nosaka, ka islamticīgajiem ir jānogalina pagāni Allāha vārdā. Tā radies radikālais islāms, kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc šī reliģija tiek vērtēta tika negatīvi eiropeiskajā pasaulē.

Budisms

Budisms

Budisms ir pasaulē ceturtā izplatītākā reliģija aiz islāma, kristietības un hinduisma. Budismam mūsdienās ir ap 380 miljoniem sekotāju, kas sastāda aptuveni 6% no visas pasaules iedzīvotājiem. Kaut gan budisms ir radies ziemeļu Āzijā un sākotnēji bijis ļoti lokalizēts, mūsdienās šī reliģija ir izplatīta visā pasaulē. Budisma izplatība un popularitāte skaidrojama ar to, ka šī reliģija ir ļoti savdabīga un drīzāk uzskatāma par dzīves filozofiju, nevis patiesu ticību kādam mītiskam, augstākam tēlam vai radītājam.

Budisma aizsācējs ir indiešu princis Sidhārta Gautama Šākjamuni, kas vēlāk tika nodēvēts par Budu. Viņš uzauga ļoti lielā pārticībā. Vecāki viņu ļoti sargāja un gribēja pasargāt no visa ļaunā, tāpēc nelaida savu dēlu pie citiem cilvēkiem un turēja savā pilī. Tas arī viņiem izdevās, līdz brīdim, kad Sidhārta Gautama Šākjamuni piedzīvoja četras vīzijas. Viņš tajās redzēja sirmgalvi, slimnieku, mironi un mūku. Tieši pēdējā vīzija, kurā viņš redzēja mūku, iedvesmoja viņu atteikties no līdzšinējā, ērtā dzīvesveida. Princis pats kļuva par mūku uz sāka dzīvot ļoti askētisku dzīvi, jo vīzijā redzētais mūks bija neticami apgarots. Tas bija tas uz ko turpmāk tiecās Gautama Šākjamuni. Pēc meditācijas viņš guva apskaidrību un kopš tā laika ir pazīstams kā Buda.

Buda ieguva vairākus sekotājus, kuri arī tiecās pēc šīs apskaidrības un apgarotības. Budas mācība nelīdzinājās tradicionālajām reliģijām. Tai nebija noteiktu dogmu un likumu. Tāpat Buda netiecās pēc pielūgsmes. Viņš sevi necēla svēto kārtā, vien mācīja visu, ko konkrētajā brīdī izjuta. Visas viņa mācības bija balstītas personīgā pārdzīvojumā. Pēc Budas nāves, viņa sekotāji uzskatīja par pienākumu šo mācību turpināt, tāpēc centās apkopot visas Budas atklāsmes, izveidojot svētos rakstus. Tas nebija viegli, jo viņa izteiktās mācības bija haotiskas un mācekļiem bija jāmēģina rast kopsaucēji starp tām.

Budas mācība ilgi pastāvēja tikai mutvārdu formā, ko zināja Budas sekotāji. Rakstos tā tika izteikta tikai šīs ēras sākumā. Pamatā Budas mācībai ir cildenās patiesības – dzīve ir ciešanas, ciešanām ir cēlonis, no ciešanām var atbrīvoties, ir ceļš, kā izbeigt ciešanas. Tātad budisma mērķis ir izbeigt ciešanas un sasniegt pilnīgu apskaidrību jeb nirvānu. Uz nirvānu ved astoņu soļu ceļš, kas aprakstīts budisma svētajos rakstos – Pali kanonā.

Tā kā Budas mācību viņa sekotājiem definēt bija ļoti grūti, tieši dažādo Budas mācību interpretāciju dēļ, jau Budas dzīves laikā Budismam veidojās vairāki virzieni. Mūsdienās Budismam ir izveidojušies trīs pamata virzieni – Teravādas budisms jeb Dienvidu budisms, kas dominē Taizemē, Birmā, Kambodžā un Laosā, Mahājanas budisms, kas dominē Ķīnā, Japānā, Korejā, Tibetā un Mongolijā, kā arī Vadžrajānas budisms jeb Ezotēriskais budisms.

Pamata budisma novirzieniem tālāk izveidojās arī citi apakš virzieni. Kā jau daudzās reliģijās, arī budismā izveidojās sektas, kuru mācība diezgan krasi atšķiras no reliģijas pamata ideoloģijas, tomēr vairumam Budisma virzienu vienojošie ir svētie raksti, kas nosaka to, ka cilvēks var sasniegt pilnīgu apskaidrību, strādājot ar sevi, savām domām un fizisko ķermeni. Daudziem Budisms pat nav reliģija, bet dzīves filosofija, kas ļauj dzīvot morāli piepildītu dzīvi, aizmirstot par materiālajām vērtībām.

Vai katrai reliģijai ir savs Dievs?

Vai katrai reliģijai ir savs Dievs?

Nereti tiek diskutēts par to, kā reliģijas savā starpā mijiedarbojas, sadzīvo un attiecas viena pret otru. Pamatā pastāv divas diametrāli pretējas nostājas attiecībā uz reliģijām – vieni apgalvo, ka tikai viņu reliģija ir īstā un vienīgā, bet visi pārējie, kas pie šīs reliģijas nepieder ir grēcinieki, savukārt citi ir iecietīgi un uzskata, ka visas reliģijas tāpat ved uz vienu mērķi un pielūdz vienu dievu, atšķiras tikai veids, kā tas tiek darīts. Kā tad īsti ir, vai visas reliģijas beigās ved pie viena Dieva, vai tomēr katra reliģija ir pati par sevi?

Šobrīd uz pasaules ir ap 4 200 reģistrētām reliģiskām organizācijām. Patiesais reliģiju skaits gan ir stipri lielāks, jo ir arī daudzas nelielas reliģijas jeb sektas, kas nav oficiāli reģistrētas, taču kurām ir sekotāji un kuras visādā veidā iekļaujas vispārīgā reliģijas definīcijā. Katra reliģija savā ziņā ir unikāla un atšķirīga, tomēr lielākajai daļai no tām pati pamata būtība ir līdzīga – ir kāds augstāks spēks, kas mūs vada un ar reliģisko pielūgsmi un dažādiem rituāliem, kā arī vispārīgu reliģijas principu ievērošanu cilvēki šim spēkam pakļaujas un viņu glorificē. Tas tiek darīts tāpēc, ka ticīgie cilvēki bīstas Dieva varenības un vēlas, lai viņu dzīves tiek pavadītas saskaņā ar šī visvarenā Dieva gribu. Vairums reliģiju sludina mieru, mīlestību, saticību, kā arī iestājas pret vardarbību, kas arī mudina domāt, ka dažādu reliģiju pārstāvji iet uz vienu mērķi un viņiem vajadzētu savā starpā saprasties.

Tomēr, kaut arī pamata doma, vairumam reliģiju ir ļoti līdzīga, tajās visās ir ļoti būtiskas atšķirības. Daļu atšķirību var skaidrot ar vienkāršiem kultūras aspektiem, jo katrā vietā tomēr cilvēki kopš sākta gala ir dzīvojuši citādāk. Piemēram, dievnamu izskats, reliģisko rakstu motīvi, reliģiskie priekšmeti utt., ir atšķirīgi, ko katrā vietā ir savas paražas un atkarībā no reliģijas izcelsmes vietas, tās var būtiski atšķirties. Kas pavisam cits ir krasi atšķirīgie rituāli, pielūgsmes veidi un reliģijas principi, kas jāievēro ikdienā. Piemēram, viens no reliģijas pamata nosacījumiem ir sludināt mieru un mīlestību, taču daudzas reliģijas ir izteikti vardarbīgas un vēršas pret citu reliģiju pārstāvjiem tos nogalinot. Arī daudzas citas, ne tik būtiskas lietas, krasi atšķiras. Kaut vai dažādu reliģiju viedokļi attiecībā uz tik aktuālajiem jautājumiem par kontracepciju, homoseksualitāti, sievietes lomu sabiedrībā utt. Arī kaut vai pats Dievs jeb pielūgsmes objekts daudzās reliģijās tiek traktēts atšķirīgi. Vieni tic, ka ir tikai viens Dievs, citi tic vairākiem dieviem, bet vēl citi uzskata, ka dievs kā konkrēts veidols nemaz neeksistē. Vai tiešām reliģijas, kuras praktiski tik ļoti viena no otras atšķiras un kuru principi nereti pat nonāk pretstatos tiešām var vest uz vienu mērķi un pie viena Dieva?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, to vajadzētu pārfrāzēt. Mēs neveram pateikt, vai visas reliģijas ved pie viena Dieva, ja pat pats Dievs tiek dažādi definēts, taču ir skaidrs, ka visas reliģijas piekrīt tam, ka uz pasaules ir viens augstāks spēks, kas mūs vada. Pielūgsmes veidi un pat uzskati par to, kas šis spēks ir un kā tas ietekmē cilvēci nudien ir ļoti dažādi, tāpēc arī rodas reliģiski konflikti un nesaprašanās, taču pamatā reliģijai vajadzētu vienot nevis šķelt cilvēkus, jo galu galā, visi reliģiozie cilvēki bīstas šī augstākā spēka varenības.

Pasaulē izplatītākās reliģijas

Pasaulē izplatītākās reliģijas

Mūsdienās reliģiju skaits ir milzīgs. Tiek uzskatīts, ka pašlaik pasaulē ir ap 4 200 dažādu reliģiju, kas reģistrētas kā oficiāls reliģiskas organizācijas, taču ir arī dažādas sektas un kulti, kas sevi pozicionē kā reliģijas, tāpēc patiesais reliģiju skaits varētu būt vēl krietni lielāks. Protams, vairums šo reliģiju ir ļoti nelielas un tām ir vien no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem sekotāju. Citas, savukārt ir ļoti izplatītas reliģijas, kurām seko un kuras aktīvi praktizē miljardiem cilvēku. Kuras tad ir pašas izplatītākās reliģijas pasaulē?

1. Kristietība
Pagaidām pasaulē populārākās un izplatītākās reliģijas statuss pienākas kristietībai. Tai seko aptuveni 2,1 miljards pasaules iedzīvotāju, kas sastāda mazliet mazāk kā 30% no kopējiem pasaules iedzīvotājiem. Pie kristietības tiek pieskaitītas visas šīs reliģijas konfesijas, kā, piemēram, katolicisms, luterisms, puritānisms, kalvinisms, anglicisms, pareizticība utt., taču netiek pieskaitītas uz kristietības svētajiem rakstiem balstītās sektas. Visu kristietības konfesiju vienojošai faktors ir ticība Dieva dēlam Jēzum Kristum, atzīstot to par reliģijas galveno simbolu. Atšķirības starp šīm konfesijām galvenokārt ir radušās pagātnē, reformācijas un kontrreformācijas laikos, lai padarītu reliģiju pieejamāku un labvēlīgāku tās sekotājiem.

2. Islāms
Otra pasaulē populārākā ticība ir islāms, kurai pašlaik seko aptuveni 1,4 miljardi cilvēku jeb 20% no visas pasaules populācijas. Tāpat kā kristietībai, arī islāmam ir vairāki novirzieni. Pamatā tas tiek iedalīts vispārīgajā un konkrētajā islāmā, kur vispārīgais islāms balstās uz visu praviešu vēstīm, bet konkrētais islāms tiek balstīts tikai uz pravieša Muhameda mācīto islāmu. Arī šiem diviem islāma veidiem ir apakšvirzieni. Visiem islāma novirzieniem kopīgs ir centrālais tēls – Dievs jeb Allāhs, bet atšķirības ir gan jau minētajās praviešu mācībās, gan arī rakstu tulkojumam un izpratnei. Tieši šo dažādu islāma rakstu tulkojuma dēļ, ir radušās teroristiskās islāma organizācijas, kas islāmu nereti parāda kā vardarbīgu reliģiju, kaut gan pamatā tā sludina mieru un mīlestību.

3. Hinduisms
Trešā pasaulē lielākā reliģija ir hinduisms. Tās aptuvenais sekotāju skaits tiek lēsts ap 900 miljoniem cilvēku jeb 13% no visiem pasaules iedzīvotājiem, taču precīzus skaitļus šajā gadījumā nosaukt ir ļoti grūti, jo hinduismam ir neskaitāmi daudz atzaru un sektu. Nav iespējams pateikt, kas no tā visa patiešām ir pieskaitāms hinduismam un kas nav. Hinduisms ir viena no pasaulē vecākajām reliģijām un tā balstīta uz vairākām reliģiju sistēmām. Mūsdienās pamatā izšķir četrus hinduisma novirzienus – vaišnavisms, šaivisms, šaktisms un smārtisms – taču tiem visiem ir arī savi apakšvirzieni. Hinduismu vieno ticība vairākiem dieviem un tiekšanās pēc miera un apgaismības, taču daudziem hinduisma novirzieniem nereti nav pilnīgi nekā kopīga.

4. Budisms
Ceturtā pasaulē lielākā reliģija ir budisms. Tai ir ap 400 miljoniem sekotāju, kas ir aptuveni 5% no kopējās pasaules populācijas. Budisms ir ļoti savdabīga reliģija, kas tiek balstīta uz Budas mācību. Tā īsti netiek balstīta uz kāda dieva esamību, bet gan personīgo pārdzīvojumu. Budismam ir savu svētie raksti, kas tiek dēvēti par Pali kanonu, taču tajos arī nav atrunāta kāda konkrēta Dieva esamība vai noliegšana. Budisms vairāk ir miera un sevis izzināšanas reliģija, kas ļauj izprast dzīves būtību. Līdz mūsdienām gan budismam ir izveidojušies vairāki apakš virzieni, no kuriem daudzi par dievu uzskata pašu Budu.

5. Sikhisms
Piektā pasaulē lielākā reliģija pagaidām ir sikhisms. Tai ir aptuveni 25 miljoni sekotāju, kas ir vien 0,5% no visas pasaules populācijas. Arī sikhisms ir ļoti savdabīga reliģija, jo tā atzīst visus dievus un visas pārējās reliģijas. Būtībā sikhisti ir par mieru pasaulē un pret reliģisko vardarbību un nesaticību. Sikhisti uzskata, ka dievs ir mīlošs, laipns un piedodošs. Interesanti ir arī tas, ka sikhistiem nav ne priesteru, ne dievnamu. Sikhisti var lūgt dievu iekurā vietā un jebkurā laikā.

Šis populārāko reliģiju saraksta gan nav akmenī kalts. Reliģijas visu laiku konkurē par lielāko reliģiju statusu un to praktizētāju skaits nepārtraukti mainās. Piemēram, pastāv visai populārs uzskats, ka islāms drīz vien pārspēs kristietību. Tāpat Diezgan maza praktizētāju skaita atšķirība ir tādām reliģijām kā jau minētais sikhisms, jūdaisms, bahānisms un konfūcisms.

Kas īsti ir reliģija?

Kas īsti ir reliģija?

Reliģija ir ļoti plašs jēdziens, par kuru varētu diskutēt stundām ilgi. Izpratne par to, kas ir reliģija sabiedrībā ir ārkārtīgi dažāda. Eiropeiskajās valstīs ar reliģiju nereti tiek saprasta vienīgi kristīgā pasaule. Sakot, ka cilvēks ir reliģiozs, automātiski tiek saprasts, ka viņš ir kristietis, iet baznīcā, lūdz dievu un praktizē kristietību. Citos pasaules reģionos, kur populārākas ir citas reliģijas, savukārt, ar šo terminu vairāk saprot tieši tur izplatīto reliģiju praktizēšanu, taču patiesībā, reliģija ir kas daudz plašāks un to var skaidrot no ļoti daudziem viedokļiem un skatu punktiem. Kas tad īsti ir reliģija?

Mūsdienās reliģija tiek definēta ļoti dažādi, jo arī pašas reliģijas un reliģiskās izpausmes ir ārkārtīgi daudzveidīgas. Skatoties uz reliģiju plašākā mērogā, tas ir ticības kopums kādam augstākam spēkam un šīs ticības praktizēšana ar dažādiem rituāliem, lūgšanām utt. Parasti visas reliģijas ir uz kaut ko balstītas, piemēram, svētajiem rakstiem, dažādiem mītiem, notikumiem utt. Vēlāk šīm ticībām tiek radīti arī reliģijas simboli, svētie priekšmeti un svētvietas. Pēc šāda skatījuma gan, izriet, ka reliģiju var radīt jebkurš un reliģijas pamatā var būt teju jebkas, tāpēc to, kas ir un kas nav reliģija un reliģiska organizācija, nosaka arī likums.

Varētu teikt, ka ticība kļūst par reliģiju tad, kad tai uzrodas gana daudz sekotāju, lai varētu nodibināt reliģisko organizāciju. Ja tas tiek izdarīts, reliģija tiek oficiāli apstiprināta un tās tiesības, saprāta robežās, tiek respektētas, piemēram, reliģiskajai organizācijai ir tiesības celt savus dievnamus, praktizēt savu reliģiju (ja tas nekādā vaidā neapdraud vai negatīvi neietekmē reliģiskās organizācijas biedrus vai sabiedrību kopumā), kā arī saņemt dažādas privilēģijas. Ja reliģijas sekotāji kādu iemeslu dēļ nevar nodibināt savu reliģisko organizāciju, tā nav uzskatāma par īstu reliģiju, bet gan sektu vai kultu, pat tad, ja visādā citādā ziņā tā atbilst reliģijas skaidrojumam.

Gan reliģijas, gan sektas pārstāvji savu ticību augstākajam spēkam parasti apliecina ar visdažādāko rituālu palīdzību. Šie rituāli var būt visdažādākie. Ja ņemam par piemēru, kristīgo ticību, tad šīs reliģijas rituāli ietver došanos uz dievkalpojumiem, lūgšanas, svētos sakramentus, ceremoniju (piemēram, kāzu un bēru) vadīšanu pēc kristīgajiem priekšrakstiem utt. Citām reliģijām šie rituāli ir atšķirīgi. Nereti reliģijas netiek atzītas tieši savu rituālu dēļ, proti tāpēc, ka reliģiskie rituāli ir pretrunā ar likumdošanu vai sabiedrībā pieņemtām normām Daudzas reliģijas kā rituālus nereti vēl jo projām piekopj upurēšanu, kas normālā mūsdienu sabiedrībā ir stingri aizliegts. Tomēr, daudzi pieskaita sevi pie konkrētām reliģijām, kaut gan šos rituālus nepraktizē.

Daudz svarīgāka par rituālu praktizēšanu nereti ir patiesā ticība un kopējie uzskati. Piemēram, cilvēks var dzīvot pēc kristīgajiem principiem, neejot uz baznīcu, nekaitot lūgšanas utt. Arī oficiāla iestāšanās konkrētā reliģiskajā organizācijā (piemēram, tiekot nokristītam), nereti netiek piekopta. Patiesībā, mūsdienās šāda reliģiskā piederība ir pat visai populāra. Pašas reliģiskās organizācijas to vērtē neviennozīmīgi. Daļa uzskata, ka šādi cilvēki nav pieskaitāmi konkrētai reliģijai, bet citi apgalvo, ka visi, kas ievēro reliģiskās pamatnostādnes ir tiesīgi piederēt reliģijai.

Reliģijas un reliģiskās izpausmes nudien ir dažādas, tāpēc mūsdienās ir teju neiespējami īsi un kodolīgi definēt, kas ir reliģija. Katrai definīcijai būs neskaitāmi daudz izņēmumu, precizējumu, papildus skaidrojumu utt., ja vēlamies pilnībā atklāt šo fenomenu, tomēr ir skaidrs, ka reliģija ir ticības kopums. To, kuri ticību kopumi ir un kuri nav pelnījuši saukties par reliģijām gan var apstrīdēt.