Budisms

Budisms

Budisms ir pasaulē ceturtā izplatītākā reliģija aiz islāma, kristietības un hinduisma. Budismam mūsdienās ir ap 380 miljoniem sekotāju, kas sastāda aptuveni 6% no visas pasaules iedzīvotājiem. Kaut gan budisms ir radies ziemeļu Āzijā un sākotnēji bijis ļoti lokalizēts, mūsdienās šī reliģija ir izplatīta visā pasaulē. Budisma izplatība un popularitāte skaidrojama ar to, ka šī reliģija ir ļoti savdabīga un drīzāk uzskatāma par dzīves filozofiju, nevis patiesu ticību kādam mītiskam, augstākam tēlam vai radītājam.

Budisma aizsācējs ir indiešu princis Sidhārta Gautama Šākjamuni, kas vēlāk tika nodēvēts par Budu. Viņš uzauga ļoti lielā pārticībā. Vecāki viņu ļoti sargāja un gribēja pasargāt no visa ļaunā, tāpēc nelaida savu dēlu pie citiem cilvēkiem un turēja savā pilī. Tas arī viņiem izdevās, līdz brīdim, kad Sidhārta Gautama Šākjamuni piedzīvoja četras vīzijas. Viņš tajās redzēja sirmgalvi, slimnieku, mironi un mūku. Tieši pēdējā vīzija, kurā viņš redzēja mūku, iedvesmoja viņu atteikties no līdzšinējā, ērtā dzīvesveida. Princis pats kļuva par mūku uz sāka dzīvot ļoti askētisku dzīvi, jo vīzijā redzētais mūks bija neticami apgarots. Tas bija tas uz ko turpmāk tiecās Gautama Šākjamuni. Pēc meditācijas viņš guva apskaidrību un kopš tā laika ir pazīstams kā Buda.

Buda ieguva vairākus sekotājus, kuri arī tiecās pēc šīs apskaidrības un apgarotības. Budas mācība nelīdzinājās tradicionālajām reliģijām. Tai nebija noteiktu dogmu un likumu. Tāpat Buda netiecās pēc pielūgsmes. Viņš sevi necēla svēto kārtā, vien mācīja visu, ko konkrētajā brīdī izjuta. Visas viņa mācības bija balstītas personīgā pārdzīvojumā. Pēc Budas nāves, viņa sekotāji uzskatīja par pienākumu šo mācību turpināt, tāpēc centās apkopot visas Budas atklāsmes, izveidojot svētos rakstus. Tas nebija viegli, jo viņa izteiktās mācības bija haotiskas un mācekļiem bija jāmēģina rast kopsaucēji starp tām.

Budas mācība ilgi pastāvēja tikai mutvārdu formā, ko zināja Budas sekotāji. Rakstos tā tika izteikta tikai šīs ēras sākumā. Pamatā Budas mācībai ir cildenās patiesības – dzīve ir ciešanas, ciešanām ir cēlonis, no ciešanām var atbrīvoties, ir ceļš, kā izbeigt ciešanas. Tātad budisma mērķis ir izbeigt ciešanas un sasniegt pilnīgu apskaidrību jeb nirvānu. Uz nirvānu ved astoņu soļu ceļš, kas aprakstīts budisma svētajos rakstos – Pali kanonā.

Tā kā Budas mācību viņa sekotājiem definēt bija ļoti grūti, tieši dažādo Budas mācību interpretāciju dēļ, jau Budas dzīves laikā Budismam veidojās vairāki virzieni. Mūsdienās Budismam ir izveidojušies trīs pamata virzieni – Teravādas budisms jeb Dienvidu budisms, kas dominē Taizemē, Birmā, Kambodžā un Laosā, Mahājanas budisms, kas dominē Ķīnā, Japānā, Korejā, Tibetā un Mongolijā, kā arī Vadžrajānas budisms jeb Ezotēriskais budisms.

Pamata budisma novirzieniem tālāk izveidojās arī citi apakš virzieni. Kā jau daudzās reliģijās, arī budismā izveidojās sektas, kuru mācība diezgan krasi atšķiras no reliģijas pamata ideoloģijas, tomēr vairumam Budisma virzienu vienojošie ir svētie raksti, kas nosaka to, ka cilvēks var sasniegt pilnīgu apskaidrību, strādājot ar sevi, savām domām un fizisko ķermeni. Daudziem Budisms pat nav reliģija, bet dzīves filosofija, kas ļauj dzīvot morāli piepildītu dzīvi, aizmirstot par materiālajām vērtībām.