Islāms

Islāms

Islāms ir pasaulē otra lielākā reliģija tūlīt aiz kristietības. Pašlaik uz pasaules ir ap 1,3 miljardiem islamticīgo, kas sastāda aptuveni 20% no visas pasaules iedzīvotājiem, taču islāms ir arī straujāk augošā reliģija. Tiek uzskatīts, ka jau nākamās desmitgades laikā islāma piekritēju skaits varētu pat pārsniegt 2 miljardus, un tad islāms būtu gandrīz tik pat izplatīts kā kristietība. Arī islāms tāpat kā kristietība ir monoteiska rakstu reliģija, taču tā uzskata, ka Jēzus Kristus nav Dieva dēls, bet gan viens no praviešiem.

Islāma reliģijas galvenais tēls ir Dievs jeb Allāhs, taču arī islāmam ir vairāki virzieni. Populārākais islāma iedalījums ir vispārējā un konkrētajā islāmā. Konkrētais islāms tic tikai pravieša Muhameda mācībai, bet vispārīgais islāms tic visu praviešu mācībām, tajā skaitā pravieša Jēzus Kristus mācībai. Mūsdienās daudz populārāks ir tieši konkrētais islāms, kura svētie raksti ir Korāns.

Konkrētais islāms ir aizsācies Arābijā. Kā vēsta svētie raksti, tur tirgotāju ģimenē piedzima pravietis Muhameds, kurš četrdesmit gadu vecumā piedzīvoja savu pirmo atklāsmi. Šī atklāsme bija vēstījums no Dieva Allāha eņģeļa Gabriela, kas lika Muhamedam pievērst visus Mekas iedzīvotājus monoteismam. Pēc tam eņģelis Gabriels Muhamedam nodeva arī citas atklāsmes no Allāha un vēlāk tās visas tika apvienotas islāma svētajos rakstos – Korānā. Tā izveidojās islāms, kas tika balstīts Korānā.

Islāma izplatības ceļš ir ļoti garš un sarežģīts. Mekas pagāniem jeb tiem, kas nepieņēma Muhameda sludināto monoteismu, nepatika, ka ienāk šī jaunā reliģija, tāpēc viņi karoja un nogalināja Muhameda sekotājus. Muhamedam un daļai viņa sekotāju nācās pamest Meku, taču arī citur Muhamedu nepieņēma labprātīgi. Pēc Muhameda nāves, Abū Bekrs, kas bija uzticams Muhameda draugs, centās turpināt viņa iesākto darbu un izplatīt islāmu. Vēlāk to darīja arī citi pravieša draugi un sekotāji, tādējādi panākot islāma izplatību plašā teritorijā.

Šajā laikā konkrētajam islāmam izveidojās divi virzieni – sunīti un šiīti. Šie novirzieni izveidojās tāpēc, ka daļa islamticīgo uzskatīja, ka pēc Muhameda nāves viņa iesākto darbu vajadzēja turpināt Muhameda asinsradiniekam Alī. Viņi uzskatīja, ka Abū Bekrs, kā arī nākamais pravieša aizstājējs Umars, abi bija nodevēji. Šie Alī atbalstītāji ir šiīti. Sunnīti savukārt uzskata, ka tas, ko šiīti atbalsta ir pretrunā ar Korānu. Tā šie abi islāma virzieni atdalījās un vēl mūsdienās starp tiem ir ļoti lielas domstarpības. Daudzās valstīs sunnīti un šiīti savā starpā karo, kaut gan abi islāma virzieni ir balstīti Korānā.

Lai cik tas daudziem neliktos ironiski, bet islāms ir miera reliģija. Islāma galvenās idejas ir monoteisms un pilnīga pakļautība Dievam. Jau pats vārda islāms, tulkojumā no arābu valodas, nozīmē “Pakļautība Dieva gribai”, taču islāms nesludina vardarbību un nediskriminē cilvēkus. Šī reliģija pašā pamatā nenosaka, ka Dieva vārdā ir ļauts nogalināt, taču daudzi islamticīgie pieņem šādu svēto raktu interpretāciju un pamatojas uz sesto pillāru, kas nav islāma pamata mācībā. Islāms balstās uz pirmajiem pieciem pillāriem. Sestais pillārs nosaka, ka islamticīgajiem ir jānogalina pagāni Allāha vārdā. Tā radies radikālais islāms, kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc šī reliģija tiek vērtēta tika negatīvi eiropeiskajā pasaulē.