Kas īsti ir reliģija?

Kas īsti ir reliģija?

Reliģija ir ļoti plašs jēdziens, par kuru varētu diskutēt stundām ilgi. Izpratne par to, kas ir reliģija sabiedrībā ir ārkārtīgi dažāda. Eiropeiskajās valstīs ar reliģiju nereti tiek saprasta vienīgi kristīgā pasaule. Sakot, ka cilvēks ir reliģiozs, automātiski tiek saprasts, ka viņš ir kristietis, iet baznīcā, lūdz dievu un praktizē kristietību. Citos pasaules reģionos, kur populārākas ir citas reliģijas, savukārt, ar šo terminu vairāk saprot tieši tur izplatīto reliģiju praktizēšanu, taču patiesībā, reliģija ir kas daudz plašāks un to var skaidrot no ļoti daudziem viedokļiem un skatu punktiem. Kas tad īsti ir reliģija?

Mūsdienās reliģija tiek definēta ļoti dažādi, jo arī pašas reliģijas un reliģiskās izpausmes ir ārkārtīgi daudzveidīgas. Skatoties uz reliģiju plašākā mērogā, tas ir ticības kopums kādam augstākam spēkam un šīs ticības praktizēšana ar dažādiem rituāliem, lūgšanām utt. Parasti visas reliģijas ir uz kaut ko balstītas, piemēram, svētajiem rakstiem, dažādiem mītiem, notikumiem utt. Vēlāk šīm ticībām tiek radīti arī reliģijas simboli, svētie priekšmeti un svētvietas. Pēc šāda skatījuma gan, izriet, ka reliģiju var radīt jebkurš un reliģijas pamatā var būt teju jebkas, tāpēc to, kas ir un kas nav reliģija un reliģiska organizācija, nosaka arī likums.

Varētu teikt, ka ticība kļūst par reliģiju tad, kad tai uzrodas gana daudz sekotāju, lai varētu nodibināt reliģisko organizāciju. Ja tas tiek izdarīts, reliģija tiek oficiāli apstiprināta un tās tiesības, saprāta robežās, tiek respektētas, piemēram, reliģiskajai organizācijai ir tiesības celt savus dievnamus, praktizēt savu reliģiju (ja tas nekādā vaidā neapdraud vai negatīvi neietekmē reliģiskās organizācijas biedrus vai sabiedrību kopumā), kā arī saņemt dažādas privilēģijas. Ja reliģijas sekotāji kādu iemeslu dēļ nevar nodibināt savu reliģisko organizāciju, tā nav uzskatāma par īstu reliģiju, bet gan sektu vai kultu, pat tad, ja visādā citādā ziņā tā atbilst reliģijas skaidrojumam.

Gan reliģijas, gan sektas pārstāvji savu ticību augstākajam spēkam parasti apliecina ar visdažādāko rituālu palīdzību. Šie rituāli var būt visdažādākie. Ja ņemam par piemēru, kristīgo ticību, tad šīs reliģijas rituāli ietver došanos uz dievkalpojumiem, lūgšanas, svētos sakramentus, ceremoniju (piemēram, kāzu un bēru) vadīšanu pēc kristīgajiem priekšrakstiem utt. Citām reliģijām šie rituāli ir atšķirīgi. Nereti reliģijas netiek atzītas tieši savu rituālu dēļ, proti tāpēc, ka reliģiskie rituāli ir pretrunā ar likumdošanu vai sabiedrībā pieņemtām normām Daudzas reliģijas kā rituālus nereti vēl jo projām piekopj upurēšanu, kas normālā mūsdienu sabiedrībā ir stingri aizliegts. Tomēr, daudzi pieskaita sevi pie konkrētām reliģijām, kaut gan šos rituālus nepraktizē.

Daudz svarīgāka par rituālu praktizēšanu nereti ir patiesā ticība un kopējie uzskati. Piemēram, cilvēks var dzīvot pēc kristīgajiem principiem, neejot uz baznīcu, nekaitot lūgšanas utt. Arī oficiāla iestāšanās konkrētā reliģiskajā organizācijā (piemēram, tiekot nokristītam), nereti netiek piekopta. Patiesībā, mūsdienās šāda reliģiskā piederība ir pat visai populāra. Pašas reliģiskās organizācijas to vērtē neviennozīmīgi. Daļa uzskata, ka šādi cilvēki nav pieskaitāmi konkrētai reliģijai, bet citi apgalvo, ka visi, kas ievēro reliģiskās pamatnostādnes ir tiesīgi piederēt reliģijai.

Reliģijas un reliģiskās izpausmes nudien ir dažādas, tāpēc mūsdienās ir teju neiespējami īsi un kodolīgi definēt, kas ir reliģija. Katrai definīcijai būs neskaitāmi daudz izņēmumu, precizējumu, papildus skaidrojumu utt., ja vēlamies pilnībā atklāt šo fenomenu, tomēr ir skaidrs, ka reliģija ir ticības kopums. To, kuri ticību kopumi ir un kuri nav pelnījuši saukties par reliģijām gan var apstrīdēt.